Laiks. Kādam tas ir draugs, kādam ienaidnieks. Tas ir dzīves vējš, ko mēs
neredzam, bet tomēr tas pastāv un nes mūs cauri dzīvei. Un šajā laikā galveno
lomu spēlē cilvēks. Tā domāt ir pieņemts, bet varbūt ir otrādi. Varbūt cilvēku
ikdiena un sadzīve ir tā, kas sev cauri nes laiku?
Tā nu ir iegājies, ka cilvēks sevi uzskata par dabas valdnieku. Nevar
nepiekrist, jo cilvēks ir saprātīgākā pasaules būtne. Cilvēks ir visuma centrs,
un katrs ir sava izplatījuma viduspunkts. Bieži vien ļaudis aizmirst par citām,
augstāk stāvošām, lietām kā vien viņi paši. Par apkārtējās vides labklājību,
par saviem kaimiņiem, dzīvajām radībām, jo arī tie ir mums līdzās un dala to
pašu skābekli un ūdeni, ko mēs. Mēs visi dzīvojam laikā, kā lielā upē, visa
pastāvošā matērija ir pakļauta tās plūsmai.
Ikviens no mums izdzīvo trīs laika formas. Šodienu vienmēr uzskatot par
tagadni, vakardienu par pagātni un rītdienu par nākotni. Laiks ir daudzu
cilvēku prioritāte. Tie pēc tā vadās, sastāda grafikus. Laika plānošana ir
neatņemama to dzīves sastāvdaļa. Tiek paredzēts gandrīz vai viss laiks līdz
pēdējam mirklim, baidoties kaut sekundi palaist nebūtībā, atstāt neizmantotu.
Šie cilvēki cenšas izdzīvot dzīvi tā, lai tās beigās varētu ar apmierinātības
pilnu nopūtu sacīt, ka tā nav pagājusi velti un ka viss ieplānotais ir
izdarīts. Bet bieži vien notiek tā, ka tieši cītīgie laika plānotāji savas
dzīves ritumā tā arī nesasniedz to ilgi meklēto laimes sajūtu. Daudz laimīgāki
ir ļaudis, kas ļaujas laika upes straumēm, dzīvojot savu dzīvi tagad nevis rīt.
Lai arī kādiem laikiem cilvēks neietu cauri, nav nekā svarīgāka par citiem
cilvēkiem un sevi pašu. Laiks nebūs tas, kas uzklausīs grūtā brīdī vai uzsitīs
pa plecu pēc labi paveikta darba. Mums ir jāsaprot, ka pasaulē nav nekā
svarīgāka un dārgāka par cilvēku.
