Vakars

Maiga krēsla apkampj logus,
Ēnas skūpsts uz stikla rūtīm.
Tām cauri vairs neredzu kokus,
Balstot galvu pret Tavām krūtīm.

Siltuma pilnas spēcīgās rokas,
Plaukstās tverts skurbuma mirklis.
Sajustas sekunžu saldenās mokas,
Kas man kā vēl nezināms šķirklis.

Brīdi pie brīža, gluži kā pērles,
Viju es smalkā kaklarotā.
Lai nepzūd tie kā tālumā dzērves,
Manas samaņas kumodē apgarotā.

Telpa pazūd mums apkārt jel tikai mēs divi,
Kā pretēji atomi savijušies.
Ar rīta gaismu kļūsim mēs citi,
Viens no otra neveikli sabijušies.

Atmiņu skavas

Mani sāpina atmiņu mūžīgās skavas
Man pašai ir vārds, taču dziesmas nav savas.
Pa laikam ieskanas sāja dvēseles nots,
Šīs sāpes dus manī kā nežēlīgs sods.

Kā vilina nākotnes svešādās tāles,
Tur upes plūst ātrāk un plašākas āres.
Tā ziedēja vakar, tā novītīs rīt,
Bet šodien nemaz Tev to neapmānīt.

Ja vējš grib tikt cauri, tas izlauzīs zarus.
Ja kāds gribēs uzvaru, tas pieteiks karus.
Ja spēka tam nav, ir vajadzīgs miers,
Ne vaidēt, ne čīkstēt, bet klusu ciest.

Rit cīņa par mani, par Tevi, par visu.
Es klusītēm, nemanot, pamazām dzisu.
Ar sapņiem par laimi uz sniegotas pļavas,
Mani sāpina atmiņu mūžīgās skavas.

Atmiņās

Mazās taciņas tik zināmas šķiet.
Tu tajās atgriezies, kad nav vairs, kur iet.
Šis parks pilns krāsainiem kokiem,
Tu esi pazīstams ar katriem to lokiem.

Ejot, Tev rokās dažādas lapas krīt.
Viltība. Te nav lapu ar to, ko darīsi rīt.
Lapās skatāmi visādi brīži,
Laimīgi, skumji, pavisam netīši.

To redzējums Tevī sajūtas rada.
Acumirklī vari kļūt bēdīgs vai priecīgs bez gala.
Arvien Tu kokus redzi, pa taciņām klīstot,
Tie augs te mūžam, ne lapai nenovīstot.

Ies laiks, un kokiem augs zari jauni.
Dodoties prom, saproti, ka tomēr nav bijis tik ļauni.
Būdams tur, ne ar vienu Tu vārdu nepārmiji.
Vai maz saprati, kur tikko biji?

10

Viens. Divi. Trīs.
Manas asaru rezerves neizsīkst.
Četri. Pieci. Seši.
Un mēs esam jau pilnīgi sveši.
Septiņi. Astoņi. Deviņi.
Sāpes uzvar, bet tomēr mēģini.
Desmit.
Padevos. Sirds vairs ritmu nesit.