Mani sāpina atmiņu mūžīgās skavas
Man pašai ir vārds, taču dziesmas nav savas.
Pa laikam ieskanas sāja dvēseles nots,
Šīs sāpes dus manī kā nežēlīgs sods.
Kā vilina nākotnes svešādās tāles,
Tur upes plūst ātrāk un plašākas āres.
Tā ziedēja vakar, tā novītīs rīt,
Bet šodien nemaz Tev to neapmānīt.
Ja vējš grib tikt cauri, tas izlauzīs zarus.
Ja kāds gribēs uzvaru, tas pieteiks karus.
Ja spēka tam nav, ir vajadzīgs miers,
Ne vaidēt, ne čīkstēt, bet klusu ciest.
Rit cīņa par mani, par Tevi, par visu.
Es klusītēm, nemanot, pamazām dzisu.
Ar sapņiem par laimi uz sniegotas pļavas,
Mani sāpina atmiņu mūžīgās skavas.
Man pašai ir vārds, taču dziesmas nav savas.
Pa laikam ieskanas sāja dvēseles nots,
Šīs sāpes dus manī kā nežēlīgs sods.
Kā vilina nākotnes svešādās tāles,
Tur upes plūst ātrāk un plašākas āres.
Tā ziedēja vakar, tā novītīs rīt,
Bet šodien nemaz Tev to neapmānīt.
Ja vējš grib tikt cauri, tas izlauzīs zarus.
Ja kāds gribēs uzvaru, tas pieteiks karus.
Ja spēka tam nav, ir vajadzīgs miers,
Ne vaidēt, ne čīkstēt, bet klusu ciest.
Rit cīņa par mani, par Tevi, par visu.
Es klusītēm, nemanot, pamazām dzisu.
Ar sapņiem par laimi uz sniegotas pļavas,
Mani sāpina atmiņu mūžīgās skavas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru