Meitene ar kallu ziediem

Vai atceries to saldo smaržu,
Kas padarīja seklu Tavu dvašu,
Un cik neskaitāmiem saules rietiem,
Tu stāstīji par meiteni ar kallu ziediem?

Kad apkārt notiekošais bezjēdzīgs Tev šķita,
Ja vien viņas skatiens sirdij pukstēt lika,
Kad nakts sudrabkrāsas zvaigžņu gaismas vietā,
Tev pietika ar viņas seju brīnumciešā miegā.

Un nevar pagājušu laiku atkal gaismā celt,
Kā izlijušas lāses no jauna kausā smelt.
Ar nopūtām par bijušo pie sārtiem saules rietiem,
Tu stāsti man par meiteni ar baltiem kallu ziediem.

Dziesma ar beigām

Skaists sākums, ko rāmī neielikt,
Kad saproti, ka bez tā vairs neiztikt.
Skan melodija no gramofona kārtējā,
Jauns ieraksts plates dzīvē smagnējā.

Tā turpina griezties, un liekas, nav beigu,
Šai skaistajai dziesmai, kas nevēstī steigu,
Taču katra dziesma reiz beidzas pavisam,
Plate vairs negriežas, noslēgums visam.

Vaniļas sniegs

Ar Tevi ik diena kā sapnis man liekas,
Stāvu laimīga kupenā, kas līdz ceļiem man sniedzas.
Kājas man nesalst, tās Tava mīla silda,
Brīnumainas sajūtas manu sirdi pilda.

Viss apkārt tik skaists, bet tomēr tik lieks,
Un plaukstās man laižas vaniļas sniegs.
Pēc laika mīlas kupenā kļūst auksts,
Atnāca liktens ne gaidīts, ne saukts.

Ar izkapti salto tas kupenu šķēla,
Kā visasākais ērkšķis man sirdī tas dzēla.
Zuda cerības sapņi, neglīts viss tapa,
Ar ko lai tagad šo pušumu lāpa?

Jau tumsa kā māsa, un aukstums ir draugs,
Manā dzīvē trūkst krāsu, un neviens te nav saukts.
Būs cits, kura dēļ zudīs, kas ciests,
Un manā ziemā atkal kritīs vaniļas sniegs.

Siena

Rit lēnīgi diena pēc dienas,
Apkārt joprojām tās pašas sienas.
Nedz apkārt tām apiet, nedz iziet,
Nedz arī vienkārši cauri izskriet.

Meklējot izeju, aizmirsties sevī,
Strupceļā atdzimst vilšanās tevī,
Atkal tā pati, sāpīga viena,
Un priekšā tā pati, jau zināmā siena.

Neskaidrība

Nevar aizbēgt tālu no sevis,
Paņemt to, ko neviens nav devis,
Paskaidrot, kā ūdens garšo,
Izstāstīt, kā rīta gaiss smaržo.

Tas viss ir manī iekšā,
Liegts saprašanai tiešai,
Kā sapiņķerēts pavediens,
Kā nemēģināts paņēmiens...

Auksts klusums

Nav spožākas par Tevi zvaigznes,
Nav siltākas par Tevi saules,
Un jūtas manī kā krāsas jaucas,
Manas siltas un Tavas aukstas.

Kā radio, Tu manu frekvenci netver,
Tev tā par zemu un uz atbildi necer,
Un pat ja reiz uztver, signāls nav labs,
Klusums ir nāvīgs, pat skaļāks ir kaps.

Tepat

Ir kāds, kurš Tevi sauc tepat aiz stūra,
Bet balss netiek pāri Tavam principu mūrim,
Un ja uz to brīdi Tava dzīve šķiet sūra,
Labāk nezināt, kā klājas tam, kurš uzticīgs stūrim.