SAPNIS

Es neprotu zīmēt, un man ir vienalga.
Par uzvilktajām līnijām logs komentārus taupa.
Viegli trīsot, velku pirkstu pār stiklu liegi,
Redzot uzvilkto, manuprāt, vārdi ir lieki.

Miglaini palsajā rūtī viņa uzvilka sirdi.
Viņa vērās caur to un kļuva dīvaini silti.
Meitene mīlēja kādu, tas acīs bij' redzams,
Savādi. Viņš ir tik tuvu, bet tomēr nav tverams.

Šis kāds bija puisis no sapņa,
Viņas iedomu auglis kā lūdzoša dvēseles skaņa.
Mīlot sapni, viņa likās sev esam vājprātīga.
Vai maz mīla pret to, kā nav, mēdz būt tik neprātīga?

Veroties ciešāk, logam tuvojās stāvs,
Tas bija VIŅŠ, un viss šķita tik nereāls.
Pēkšņi viss ātri zuda kā rīta rasa no saules stariem,
Viņa modās no vēja, kas lika ieskanēties vēja zvaniem...

Pēdējā nakts

Šīs nakts saldā smarža reibina prātu.
Tu solīji mīlēt pat, ja sirds Tava stātu.
Mēs kopā esam jel pēdējo nakti,
Mīlas liesmās mūsu sirdis sit vienu takti.

Lec saule, un manī sažņaudzas viss,
Tik daudz vēl palika neizdarīts.
Tevi vēroju miegā kā trauslu ziedu.
Ja vien varētu, vai man līdzi tu ietu?

Viskvēlāk es vēlos, lai pulkstenis stāv,
Klīst domas jau citur, un laika vairs nav.
Man nu jādodas, ir uzausis rīts,
Visa kaisle pagaist kā gaisā ēteris...

Tu modīsies, kad rīta svelme pakausī dveš,
Mans siluets gaist un ir kļuvis Tev svešs.
Ardievu, ak laime! Es mīlēju Tevi,
Mīli mazo par abiem un sargi sevi...

***

Ir nakts, un es sēžu pie loga,
Vēsas ēnas gar vaigu man lodā.
Tik tāls nu jau liekas tas krasts...
Kas gan tagad palīdzēs atbildes rast?

Krūtīs tukšums, kur mitinās sāpes.
Kad būs galā šīs dvēseles slāpes?
Tu biji mans sapnis par to,
Kā baudīt paradīzi aizliegto.

Aukstums pārņem jau tā saltās rokas.
Viņš vairs nejautās "Kā Tev sokas?" !
Plakstiem ciet, es domāju daudz...
Vai man nākotnē doties ir ļauts?