SAPNIS

Es neprotu zīmēt, un man ir vienalga.
Par uzvilktajām līnijām logs komentārus taupa.
Viegli trīsot, velku pirkstu pār stiklu liegi,
Redzot uzvilkto, manuprāt, vārdi ir lieki.

Miglaini palsajā rūtī viņa uzvilka sirdi.
Viņa vērās caur to un kļuva dīvaini silti.
Meitene mīlēja kādu, tas acīs bij' redzams,
Savādi. Viņš ir tik tuvu, bet tomēr nav tverams.

Šis kāds bija puisis no sapņa,
Viņas iedomu auglis kā lūdzoša dvēseles skaņa.
Mīlot sapni, viņa likās sev esam vājprātīga.
Vai maz mīla pret to, kā nav, mēdz būt tik neprātīga?

Veroties ciešāk, logam tuvojās stāvs,
Tas bija VIŅŠ, un viss šķita tik nereāls.
Pēkšņi viss ātri zuda kā rīta rasa no saules stariem,
Viņa modās no vēja, kas lika ieskanēties vēja zvaniem...