ceturtdiena, 2013. gada 5. decembris

Dvēselīte

Pār ogļu melnās zemes vraku
Gaiša dvēselīte iet.
Kas mani padara vai traku,
Redzēt, kā tās gaisma tumsā riet.

Man varbūt nav eņģeļa spārnu,
Lai no posta aiznest to,
Bet es labāk pārtopu par vārnu,
Nekā ļauju, lai tā skumjas iemanto.

Ziema

Iepūt manī dzīvi, ziema,
Tā zūd līdz ar novembra lietiem,
Kā izskanējusi dziesma,
Kas ķeras aiz vientuļiem mietiem.

Sasaldē tās nevīžīgās peļķes,
Kas nievājoši pakaļ noraugās,
Ļauj sabradāt tās neļķes,
Pie skumju kapa nomestās.

Es neprotu vairs ciest.
Viss izskalots ar lietiem.
Ak, ziema, rudens manī dziest,
Arvien starp vientuļiem mietiem...

Dziest.

sestdiena, 2013. gada 23. novembris

21.11.2013.

   Gaiša, bet sērīga sveces liesma deg uz mana rakstāmgalda. Tā nav vienīgā svece, kas šovakar lej savas sveķainās asaras par nupat notikušo traģēdiju...
   Ikkatrs mēs dodamies savās ikdienas gaitās, nemaz nenojaušot, ka jebkurā brīdī mūsu dzīvība var izdzist, gluži kā deglis petrolejas lampā. Mēs par to neaizdomājamies un raudam, kad nu jau ir par vēlu. Viss, kas kādam nepateikts, paliek pie mums, un šie vārdi tā arī paliks mūsos, savu adresātu nesasnieguši.
   Virs Latvijas biezē migla. Tajā simtiem latvju ļaužu asaru tvaiko, kas kondensējas par lietus lāsēm, un debesis mūsu asaras raud atpakaļ pie mums lejā. Skan baznīcu zvani, valsts pagrimusi sēru klusumā, kas man šķiet neaprakstāmi skaļš. Šajā bezskaņas gaisā dzirdu savu sirdi pukstam, un man no visas sirds ir sāpīgi par to, ka kāds šo skaņu vairs nekad nedzirdēs.
   Visgrūtāk ir dzirdēt aizvien pienākošās ziņas par upuru skaitu. Televizors ir ieslēgts, bet es to neskatos. Jo ir pārāk sāpīgi ik pēc laika ieraudzīt arvien lielāku bojā gājušo skaitu. Tā ir tā reize, kad nav vēlmes priecāties par lietām, kurām it kā vajadzētu iepriecināt, tas piektdienas vakars, kad zūd vēlēšanās kaut kur doties un līksmot. Nav pamata līksmei un priekam, Latvija ir liela ģimene, kas zaudējusi savus piederīgos - brāļus un māsas.
   Internets un visi plašsaziņu līdzekļi ir pārpildīti ar visdažādākajām ziņām par notikušo. Ir grūti ilgstoši uzturēties sociālajos tīklos, kur ik minūti kāds publicē savus komentārus un bildes par nelaimi. Šis ir emocionāls slogs. Pat skābeklis, ko elpoju liekas smacējošs un smagnējs, kas nes sevī rūgtumu. Ikreiz, kad notiek kaut kas tamlīdzīgs, mani tas īpaši neuztrauc, bet šis gadījums priekš manis ir īpašs. Es nezinu, kādēļ pārdzīvoju par man svešu cilvēku likteņiem, bojā gājušo starpā nav man piederīgo vai paziņu, taču tajā visā ir kas tāds, kas tomēr tur manu dvēseli skumjās.
   Notiek ekspertīzes un tiek meklēti minējumi negadījuma cēlonim. Bet kāpēc par to sāk domāt tikai tad, kad ļaunākais jau ir noticis? Vai tiešām cilvēkiem, uzsākot kaut kādus projektus, nerūp tas, kas var notikt ar viņu līdzcilvēkiem? Tur varēja atrasties jebkurš. Un tu sajūties patiesi laimīgs, kad, zvanot uz Rīgas radinieku telefoniem, klausulē sadzirdi atbildi.
   Tas ir neizsakāms trieciens mums visiem, kas liek aizdomāties par to, cik mūsu dzīvības ir trauslas. Neviens nav pasargāts. Liktenis? Nevar zināt, jo nav redzamu pierādījumu tādas parādības eksistencei. Taču, lai vai kā, nav garantijas, ka ar mums nenotiks tā, kā notika ar šīs Maximas apmeklētājiem. Tāpēc mīlēsim savus mīļos, teiksim tiem, visu, ko vēlamies pateikt tikmēr, kamēr tie ir mums līdzās, jo, kas zina, varbūt kādu dienu būs jau par vēlu...
   Izsaku visdziļāko līdzjūtību visiem cietušajiem, to piederīgajiem, draugiem, kaimiņiem, vai vienkārši paziņām un visai Latvijas tautai šajā smagajā brīdī.


ceturtdiena, 2013. gada 24. oktobris

Melns

No Latgales līdz Mozambikai,
Es neredzu neko vairs tikai
Zilas debesis un melnas,
Svešu roku lielās delnas.
Ņem to, kas nepieder un tā
Iegrūž visus atvarā.
Nomazgājot savas plaukstas,
Vēl aizvien tās paliek aukstas.
Melni darbi nededz liesmu
Tā kā sirdī bada dziesmu,
Un atkal tu tam jautā, māt,
Vai kauns nav melnām rokām māt?

trešdiena, 2013. gada 23. oktobris

---

Tu mīli mani zīdā,
Es Tevi Tavā Atlantīdā,
Kaut grimusi tā dziļi tur,
Tās ūdens mīlēt neaptur.
Vēji nepūš un tukšums tur maļ,
Un dzenis no tukšuma klusumu kaļ.
Tik ilgi, līdz beigsies gaiss,
Bet gaisa zem ūdens sen nav vairs...
Es mīlu Tavu acu dziļumus,
Tu manu stīgu vijumus,
Ko naktīs melna tumsa spēlē
Un izdzied notis saldā mēlē.
Es mīlu Tevi vientulībā,
Tik pamestā un nebūtībā,
Kur nav nekā, tik ilgu sāpju
Un tā atkal sevi es krāpju.
Un nevajag teikt, ka rudens ir jau,
Es mīlu Tevi, kaut Tevis te nav.

sestdiena, 2013. gada 28. septembris

Rudens

Sešus metrus zem elpas līmeņa
Būt nedaudz tuvāk nekā ļauts,
Satvert rudeni aiz dzīslām,
Saprast, kas to šurpu sauc.

Vai tie ir koki, kas bez mitas
Man pie kājām nomet lapas,
Izkrāsotas vara toņos,
Vēja dzītas, zemē vijas?

Bet varbūt tās ir salnu segas?
Tās no rītiem nokrīt še,
Eņģeļiem sauli apraudot,
Kas vēsā mētelī tinas.

Vai tomēr balti garaiņi,
Dvašas iznesti caur plaušām,
Kas ar gaisu rokās dodas
Un zūdošu miglas mākoni pūš?

Caur vasaras atbalsi seklo
Ar ābolu sārtumu atnāk
Rudens, kas bez mitas
Salnu segās garaiņus pūš...

sestdiena, 2013. gada 14. septembris

Ilgu elpa

Elpa ceļā ievij slāpes,
Pēc tā, kas tuvs, cērt sāpes,
Un neredz dvašas takai galu,
Kā miglā tītu debessmalu.

Šī dvesma sloga mani telpā,
Sātinātu ilgu elpā.
Solos nevilkt plaušās aso gaisu,
Lai kaut nedaudz tas no manis gaistu...

ceturtdiena, 2013. gada 12. septembris

Mani iepriekšējie 11 rudeņi

Jau divpadsmitais rudens klāt,
Bet par tiem vienpadsmit man nepārstāt,
Domāt, atcerēties, stāstīt,
Par to, kā bija draugam klāstīt.
Visgrūtāk atcerēties pirmo,
Par daudz'i gadu starpā virmo.
Arī otro, trešo neatminos vairs,
Vai tiešām tos no prāta dzēsis laiks?
Es domāju par ceturto,
Kā sākumskolā pēdējo.
Ar bailēm, vīzijām par rītu,
Par piekto, noslēpumiem tītu.
Sestais, septītais kā vesels viens,
Nenožuvis mātes piens.
Tur beidzās bērnība jo saldā,
Un sākās jaunība vēl maldā.
Ar astoto man saistās prieks,
Vēl gads, un skola - tīrais nieks.
Visskumjākais - devītais man rudens,
Aizplūda kā strauta ūdens.
Desmitais kā svaiga dvesma,
Jauna, nezināma vēsma.
Nedaudz gurdens vienpadsmitais bija,
Tad jau zināmais lietus atkal lija.
Rudens it kā katru gadu tāds,
Drūms bet krāsains - apzināts.
Lapu pēc lapas, mēs rudeņus vadām,
No krāsām atmiņu tīmekļus adām...

piektdiena, 2013. gada 2. augusts

Nesaprastā laime

Ik rītu man ļauts spēlēt
Uz smalkām rītausmas stīgām,
Mazliet pie saknēm pasēdēt
Tik spēcīgām, tik dzīvām.

Ik vakaru es drīkstu
Uz saules rietu lūkoties,
Baudīt sūnu mīkstu
Un koku matos šūpoties.

Cik daudz mums visiem dots,
Tik nezinām mēs cenas
Tai laimei, kas nav sods,
Pēc kuras visi dzenas...

trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs

Kādēļ tā?

Kādēļ mēs esam tie, kas esam,
Un dažreiz sevī vīlušies..
Kādēļ mēs saprotam, ka mīlam,
Kad ir jau ceļi šķīrušies?

Kādēļ sirds nepakļaujas prātam,
Un kāpēc mirklis ir tik īss?
Kādēļ laiks neteic mums, ka otrs
Ir tas, kas laimei vajadzīgs?

Sirdsgaisma

Es pazīstu to gaismu,
Kas Tavā sirdī mīt.
Tik mīļu un tik kaismu,
Ļauj tai vēlreiz uzplaiksnīt.

Kā petrolejas lampa,
Tā izdziest vēlā vakarā,
Bet vien ar staru kampa
Tā mani šajā vasarā.

Akmens jūra

Akmeni pēc akmens mēs tālu jūrā metām,
Tas līdzinājās tikšanām,
Tik kaislīgām, bet retām.

Vai tīkami ir staigāt pa jūrakmeņu tiltiem?
Mēs mēdzām būt tur divatā
Gan saltiem vakariem, gan siltiem...

trešdiena, 2013. gada 17. jūlijs

Sajūtas

Iečuksti man ausī,
Es gribu Tavu elpu just.
Ieskaties man acīs,
Es vēlos acu zilgmē kust.
Pieglaud savu vaigu,
Gribu tirpas sajust sevī.
Skūpstu dāvā maigu,
Es atkal iemīlēšos Tevī.

otrdiena, 2013. gada 16. jūlijs

Nokavētā apziņa

Es nevēlos dzirdēt, kā Tu mani sauc,
Tas nav nekas cits, kā kārtējais drauds.
No debesīm skaidrām kā pērkona dārds,
Tik piepeši, skaļi sit katrs Tavs vārds.

Nesteidz to, kas pazaudēts, padarīt par savu,
Tas varbūt atgriezīsies reiz, bet būs pret gribu Tavu
Paturēt to mūžīgi, jo otrreiz nenāk daudz,
Tā nevēlēsies dzirdēt vairs, kā to pie sevis sauc.

otrdiena, 2013. gada 2. jūlijs

Viens

Viens skatiens, viena elpa,
Viena liktenīga cilpa.
Viens pieskāriens, viens glāsts,
Sākas viens, bet kopīgs stāsts.
Viena kleita, torte viena,
Viena laime, viena diena.
Viena gulta vienām mājām,
Viena tā pati zeme zem kājām.
Viens mūžs, viena sieva,
Dzīve īsa un tikai viena...

svētdiena, 2013. gada 23. jūnijs

Алена + Руслан

Белым мелом небо это,
Река тумана мимо век.
Этим утром встают так смело,
Cчастливий их на свете нет.

Играет ветер свою дудку,
Под мелодию качает лес.
Нырают оба в счастья прудку ,
Мирцаньем золотых колец.

Этим днем они прекрасном,
Пройдут ангелами послан план.
И звезды ярким градом,
В небе выжгут Алена и Руслан.


Dāvana kāzu dienā :)

pirmdiena, 2013. gada 17. jūnijs

Pastāsti man, kā ir ciest

Pastāsti man, kā ir ciest!
Vai tas tāpat kā svece dziest?
Sveķiem pilot, sairt sevī,
Noraugoties laimē, Tevī.

Vai varbūt tas, kā stīgas plēst?
No prāta melodijas dzēst.
Un kā lai cīnās ar šīm slāpēm?
Kas smeldz, ko dēvējam par sāpēm. 

svētdiena, 2013. gada 16. jūnijs

Tik šodien

Tik šodien neaust man rīts,
Tik šodien tā spogulis nīsts,
Tik šodien vēlos būt gaiss,
Tik šodien tas šķita tik svaigs.

Tiesa

Plaksti smagi, salta miesa,
Šodien spriesta mana tiesa,
Kur sapņi pretī murgiem,
Tēsti bezjēdzīgiem burtiem.
Vien līst pār galvu spriedums Tavs,
Par sodu taps, kad kļūs tas savs..

ceturtdiena, 2013. gada 6. jūnijs

Elpo sirds

Pa artērijām, pa vēnām,
Plūst skābeklis manī lēnām.
Cik jau izdegušu dienu,
Veido melnu pelnu sienu?
Viena, divas, varbūt simts,
Grūti, bet tomēr vēl elpo sirds.

pirmdiena, 2013. gada 27. maijs

"Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir tikai cilvēks" /I.Ziedonis/

Laiks. Kādam tas ir draugs, kādam ienaidnieks. Tas ir dzīves vējš, ko mēs neredzam, bet tomēr tas pastāv un nes mūs cauri dzīvei. Un šajā laikā galveno lomu spēlē cilvēks. Tā domāt ir pieņemts, bet varbūt ir otrādi. Varbūt cilvēku ikdiena un sadzīve ir tā, kas sev cauri nes laiku?
Tā nu ir iegājies, ka cilvēks sevi uzskata par dabas valdnieku. Nevar nepiekrist, jo cilvēks ir saprātīgākā pasaules būtne. Cilvēks ir visuma centrs, un katrs ir sava izplatījuma viduspunkts. Bieži vien ļaudis aizmirst par citām, augstāk stāvošām, lietām kā vien viņi paši. Par apkārtējās vides labklājību, par saviem kaimiņiem, dzīvajām radībām, jo arī tie ir mums līdzās un dala to pašu skābekli un ūdeni, ko mēs. Mēs visi dzīvojam laikā, kā lielā upē, visa pastāvošā matērija ir pakļauta tās plūsmai.
Ikviens no mums izdzīvo trīs laika formas. Šodienu vienmēr uzskatot par tagadni, vakardienu par pagātni un rītdienu par nākotni. Laiks ir daudzu cilvēku prioritāte. Tie pēc tā vadās, sastāda grafikus. Laika plānošana ir neatņemama to dzīves sastāvdaļa. Tiek paredzēts gandrīz vai viss laiks līdz pēdējam mirklim, baidoties kaut sekundi palaist nebūtībā, atstāt neizmantotu. Šie cilvēki cenšas izdzīvot dzīvi tā, lai tās beigās varētu ar apmierinātības pilnu nopūtu sacīt, ka tā nav pagājusi velti un ka viss ieplānotais ir izdarīts. Bet bieži vien notiek tā, ka tieši cītīgie laika plānotāji savas dzīves ritumā tā arī nesasniedz to ilgi meklēto laimes sajūtu. Daudz laimīgāki ir ļaudis, kas ļaujas laika upes straumēm, dzīvojot savu dzīvi tagad nevis rīt.

Lai arī kādiem laikiem cilvēks neietu cauri, nav nekā svarīgāka par citiem cilvēkiem un sevi pašu. Laiks nebūs tas, kas uzklausīs grūtā brīdī vai uzsitīs pa plecu pēc labi paveikta darba. Mums ir jāsaprot, ka pasaulē nav nekā svarīgāka un dārgāka par cilvēku.

svētdiena, 2013. gada 26. maijs

Baldahīns

Kā baldahīns gar acīm slejas,
Manu veco baiļu jaunās sejas,
Kas skatam visu skaisto sedz,
Tik sirdī vecās liesmas dedz.

Kas vienmēr pilns, ir dažreiz tukšs,
Vien labi, ka šoreiz tik tumšs.
Sedz seju ar tūkstošiem saišu,
No Tavas nakts, kas man par gaišu.

sestdiena, 2013. gada 11. maijs

Laura

No viņas skata uzaust rīts,
Kas zaigo zils kā lazurīts.
Uz vaigiem vēl tai saule smejas,
Vējš piena matos dejo dejas.

Ja dzīves romāns nepatīk,
Tai savus stāstus rakstīt tīk.
Pār pārēm ir pilna ar dzīvīgu auru,
Meitene tā, ko dēvē par Lauru.


Šis dzejolis tika rakstīts kā dāvana :)

sestdiena, 2013. gada 27. aprīlis

Lietus

Smagām lāsēm debesis raud,
Tumšs mākonis ar vētru draud.
Visapkārt tikai ūdens siena,
Un es šai lietū gluži viena.

Vienaldzīgiem soļiem pāri lejām,
Cauri pelēcīgo straumju dejām.
Asarām ar ūdeni uz sejas jaucoties,
Vadu dienas pēc saules traucoties.

-

Diena pēc dienas šķiet lētas,
Laiks iet, bet nedziedē rētas.
Pa laikam dzīve krustceļu lokā,
Saved uz brīdi mūs atkal kopā,
Un katrreiz tikšanās dunču jūdzes,
Uzplēš no jauna vēl sāpošās brūces.
Un šķiroties atkal, liekas viss labi,
Bet solis uz priekšu, un mēs klusi kā kapi.

pirmdiena, 2013. gada 15. aprīlis

Aizmirst

Aizmirst naktis, aizmirst rītus,
Vārdus mīļus, tāpat nesacītus.
Atstāt asaras un sēras,
Atstāt emociju sērgas.

Aizmirst viegli, bet tomēr tik grūti,
Un katrreiz Tu sevi apved ap stūri,
Cik grūti ir tomēr laimīgam būt,
Liekas pat vieglāk par varoni kļūt.

pirmdiena, 2013. gada 8. aprīlis

Pazarē klusā

It kā sāp, it kā nē,
Un vēji svilpo pazarē,
Kur mīlestība sakņupusi,
Šņukst vientulībā klusi, klusi..

Tai māju nav, jo sirds ir ciet,
Un dūjas zaros sēras dzied.
Pa reizei kādas durvis veras,
Bet tur tai mājas mūžam nerast.

Bez mīlas, miesa tukšs zieds,
Nav pieejas tai, ja citi ko sniedz.
Nezinošām acīm, tai pazarē dusi,
Kur mana mīla pret Tevi jau nomirusi.

sestdiena, 2013. gada 30. marts

Meitene ar kallu ziediem

Vai atceries to saldo smaržu,
Kas padarīja seklu Tavu dvašu,
Un cik neskaitāmiem saules rietiem,
Tu stāstīji par meiteni ar kallu ziediem?

Kad apkārt notiekošais bezjēdzīgs Tev šķita,
Ja vien viņas skatiens sirdij pukstēt lika,
Kad nakts sudrabkrāsas zvaigžņu gaismas vietā,
Tev pietika ar viņas seju brīnumciešā miegā.

Un nevar pagājušu laiku atkal gaismā celt,
Kā izlijušas lāses no jauna kausā smelt.
Ar nopūtām par bijušo pie sārtiem saules rietiem,
Tu stāsti man par meiteni ar baltiem kallu ziediem.

trešdiena, 2013. gada 27. marts

Dziesma ar beigām

Skaists sākums, ko rāmī neielikt,
Kad saproti, ka bez tā vairs neiztikt.
Skan melodija no gramofona kārtējā,
Jauns ieraksts plates dzīvē smagnējā.

Tā turpina griezties, un liekas, nav beigu,
Šai skaistajai dziesmai, kas nevēstī steigu,
Taču katra dziesma reiz beidzas pavisam,
Plate vairs negriežas, noslēgums visam.

Vaniļas sniegs

Ar Tevi ik diena kā sapnis man liekas,
Stāvu laimīga kupenā, kas līdz ceļiem man sniedzas.
Kājas man nesalst, tās Tava mīla silda,
Brīnumainas sajūtas manu sirdi pilda.

Viss apkārt tik skaists, bet tomēr tik lieks,
Un plaukstās man laižas vaniļas sniegs.
Pēc laika mīlas kupenā kļūst auksts,
Atnāca liktens ne gaidīts, ne saukts.

Ar izkapti salto tas kupenu šķēla,
Kā visasākais ērkšķis man sirdī tas dzēla.
Zuda cerības sapņi, neglīts viss tapa,
Ar ko lai tagad šo pušumu lāpa?

Jau tumsa kā māsa, un aukstums ir draugs,
Manā dzīvē trūkst krāsu, un neviens te nav saukts.
Būs cits, kura dēļ zudīs, kas ciests,
Un manā ziemā atkal kritīs vaniļas sniegs.

sestdiena, 2013. gada 23. marts

Siena

Rit lēnīgi diena pēc dienas,
Apkārt joprojām tās pašas sienas.
Nedz apkārt tām apiet, nedz iziet,
Nedz arī vienkārši cauri izskriet.

Meklējot izeju, aizmirsties sevī,
Strupceļā atdzimst vilšanās tevī,
Atkal tā pati, sāpīga viena,
Un priekšā tā pati, jau zināmā siena.

Neskaidrība

Nevar aizbēgt tālu no sevis,
Paņemt to, ko neviens nav devis,
Paskaidrot, kā ūdens garšo,
Izstāstīt, kā rīta gaiss smaržo.

Tas viss ir manī iekšā,
Liegts saprašanai tiešai,
Kā sapiņķerēts pavediens,
Kā nemēģināts paņēmiens...

ceturtdiena, 2013. gada 21. marts

Auksts klusums

Nav spožākas par Tevi zvaigznes,
Nav siltākas par Tevi saules,
Un jūtas manī kā krāsas jaucas,
Manas siltas un Tavas aukstas.

Kā radio, Tu manu frekvenci netver,
Tev tā par zemu un uz atbildi necer,
Un pat ja reiz uztver, signāls nav labs,
Klusums ir nāvīgs, pat skaļāks ir kaps.

pirmdiena, 2013. gada 18. marts

Tepat

Ir kāds, kurš Tevi sauc tepat aiz stūra,
Bet balss netiek pāri Tavam principu mūrim,
Un ja uz to brīdi Tava dzīve šķiet sūra,
Labāk nezināt, kā klājas tam, kurš uzticīgs stūrim.

trešdiena, 2013. gada 27. februāris

Vakars

Maiga krēsla apkampj logus,
Ēnas skūpsts uz stikla rūtīm.
Tām cauri vairs neredzu kokus,
Balstot galvu pret Tavām krūtīm.

Siltuma pilnas spēcīgās rokas,
Plaukstās tverts skurbuma mirklis.
Sajustas sekunžu saldenās mokas,
Kas man kā vēl nezināms šķirklis.

Brīdi pie brīža, gluži kā pērles,
Viju es smalkā kaklarotā.
Lai nepzūd tie kā tālumā dzērves,
Manas samaņas kumodē apgarotā.

Telpa pazūd mums apkārt jel tikai mēs divi,
Kā pretēji atomi savijušies.
Ar rīta gaismu kļūsim mēs citi,
Viens no otra neveikli sabijušies.

pirmdiena, 2013. gada 25. februāris

Atmiņu skavas

Mani sāpina atmiņu mūžīgās skavas
Man pašai ir vārds, taču dziesmas nav savas.
Pa laikam ieskanas sāja dvēseles nots,
Šīs sāpes dus manī kā nežēlīgs sods.

Kā vilina nākotnes svešādās tāles,
Tur upes plūst ātrāk un plašākas āres.
Tā ziedēja vakar, tā novītīs rīt,
Bet šodien nemaz Tev to neapmānīt.

Ja vējš grib tikt cauri, tas izlauzīs zarus.
Ja kāds gribēs uzvaru, tas pieteiks karus.
Ja spēka tam nav, ir vajadzīgs miers,
Ne vaidēt, ne čīkstēt, bet klusu ciest.

Rit cīņa par mani, par Tevi, par visu.
Es klusītēm, nemanot, pamazām dzisu.
Ar sapņiem par laimi uz sniegotas pļavas,
Mani sāpina atmiņu mūžīgās skavas.

svētdiena, 2013. gada 3. februāris

Atmiņās

Mazās taciņas tik zināmas šķiet.
Tu tajās atgriezies, kad nav vairs, kur iet.
Šis parks pilns krāsainiem kokiem,
Tu esi pazīstams ar katriem to lokiem.

Ejot, Tev rokās dažādas lapas krīt.
Viltība. Te nav lapu ar to, ko darīsi rīt.
Lapās skatāmi visādi brīži,
Laimīgi, skumji, pavisam netīši.

To redzējums Tevī sajūtas rada.
Acumirklī vari kļūt bēdīgs vai priecīgs bez gala.
Arvien Tu kokus redzi, pa taciņām klīstot,
Tie augs te mūžam, ne lapai nenovīstot.

Ies laiks, un kokiem augs zari jauni.
Dodoties prom, saproti, ka tomēr nav bijis tik ļauni.
Būdams tur, ne ar vienu Tu vārdu nepārmiji.
Vai maz saprati, kur tikko biji?

10

Viens. Divi. Trīs.
Manas asaru rezerves neizsīkst.
Četri. Pieci. Seši.
Un mēs esam jau pilnīgi sveši.
Septiņi. Astoņi. Deviņi.
Sāpes uzvar, bet tomēr mēģini.
Desmit.
Padevos. Sirds vairs ritmu nesit.

trešdiena, 2013. gada 2. janvāris

SAPNIS

Es neprotu zīmēt, un man ir vienalga.
Par uzvilktajām līnijām logs komentārus taupa.
Viegli trīsot, velku pirkstu pār stiklu liegi,
Redzot uzvilkto, manuprāt, vārdi ir lieki.

Miglaini palsajā rūtī viņa uzvilka sirdi.
Viņa vērās caur to un kļuva dīvaini silti.
Meitene mīlēja kādu, tas acīs bij' redzams,
Savādi. Viņš ir tik tuvu, bet tomēr nav tverams.

Šis kāds bija puisis no sapņa,
Viņas iedomu auglis kā lūdzoša dvēseles skaņa.
Mīlot sapni, viņa likās sev esam vājprātīga.
Vai maz mīla pret to, kā nav, mēdz būt tik neprātīga?

Veroties ciešāk, logam tuvojās stāvs,
Tas bija VIŅŠ, un viss šķita tik nereāls.
Pēkšņi viss ātri zuda kā rīta rasa no saules stariem,
Viņa modās no vēja, kas lika ieskanēties vēja zvaniem...

otrdiena, 2013. gada 1. janvāris

Pēdējā nakts

Šīs nakts saldā smarža reibina prātu.
Tu solīji mīlēt pat, ja sirds Tava stātu.
Mēs kopā esam jel pēdējo nakti,
Mīlas liesmās mūsu sirdis sit vienu takti.

Lec saule, un manī sažņaudzas viss,
Tik daudz vēl palika neizdarīts.
Tevi vēroju miegā kā trauslu ziedu.
Ja vien varētu, vai man līdzi tu ietu?

Viskvēlāk es vēlos, lai pulkstenis stāv,
Klīst domas jau citur, un laika vairs nav.
Man nu jādodas, ir uzausis rīts,
Visa kaisle pagaist kā gaisā ēteris...

Tu modīsies, kad rīta svelme pakausī dveš,
Mans siluets gaist un ir kļuvis Tev svešs.
Ardievu, ak laime! Es mīlēju Tevi,
Mīli mazo par abiem un sargi sevi...

***


Ir nakts, un es sēžu pie loga,
Vēsas ēnas gar vaigu man lodā.
Tik tāls nu jau liekas tas krasts...
Kas gan tagad palīdzēs atbildes rast?

Krūtīs tukšums, kur mitinās sāpes.
Kad būs galā šīs dvēseles slāpes?
Tu biji mans sapnis par to,
Kā baudīt paradīzi aizliegto.

Aukstums pārņem jau tā saltās rokas.
Viņš vairs nejautās "Kā Tev sokas?" !
Plakstiem ciet, es domāju daudz...
Vai man nākotnē doties ir ļauts?