Nokavētā apziņa

Es nevēlos dzirdēt, kā Tu mani sauc,
Tas nav nekas cits, kā kārtējais drauds.
No debesīm skaidrām kā pērkona dārds,
Tik piepeši, skaļi sit katrs Tavs vārds.

Nesteidz to, kas pazaudēts, padarīt par savu,
Tas varbūt atgriezīsies reiz, bet būs pret gribu Tavu
Paturēt to mūžīgi, jo otrreiz nenāk daudz,
Tā nevēlēsies dzirdēt vairs, kā to pie sevis sauc.