Dvēselīte

Pār ogļu melnās zemes vraku
Gaiša dvēselīte iet.
Kas mani padara vai traku,
Redzēt, kā tās gaisma tumsā riet.

Man varbūt nav eņģeļa spārnu,
Lai no posta aiznest to,
Bet es labāk pārtopu par vārnu,
Nekā ļauju, lai tā skumjas iemanto.

Ziema

Iepūt manī dzīvi, ziema,
Tā zūd līdz ar novembra lietiem,
Kā izskanējusi dziesma,
Kas ķeras aiz vientuļiem mietiem.

Sasaldē tās nevīžīgās peļķes,
Kas nievājoši pakaļ noraugās,
Ļauj sabradāt tās neļķes,
Pie skumju kapa nomestās.

Es neprotu vairs ciest.
Viss izskalots ar lietiem.
Ak, ziema, rudens manī dziest,
Arvien starp vientuļiem mietiem...

Dziest.