Melns

No Latgales līdz Mozambikai,
Es neredzu neko vairs tikai
Zilas debesis un melnas,
Svešu roku lielās delnas.
Ņem to, kas nepieder un tā
Iegrūž visus atvarā.
Nomazgājot savas plaukstas,
Vēl aizvien tās paliek aukstas.
Melni darbi nededz liesmu
Tā kā sirdī bada dziesmu,
Un atkal tu tam jautā, māt,
Vai kauns nav melnām rokām māt?

---

Tu mīli mani zīdā,
Es Tevi Tavā Atlantīdā,
Kaut grimusi tā dziļi tur,
Tās ūdens mīlēt neaptur.
Vēji nepūš un tukšums tur maļ,
Un dzenis no tukšuma klusumu kaļ.
Tik ilgi, līdz beigsies gaiss,
Bet gaisa zem ūdens sen nav vairs...
Es mīlu Tavu acu dziļumus,
Tu manu stīgu vijumus,
Ko naktīs melna tumsa spēlē
Un izdzied notis saldā mēlē.
Es mīlu Tevi vientulībā,
Tik pamestā un nebūtībā,
Kur nav nekā, tik ilgu sāpju
Un tā atkal sevi es krāpju.
Un nevajag teikt, ka rudens ir jau,
Es mīlu Tevi, kaut Tevis te nav.