Rudens

Sešus metrus zem elpas līmeņa
Būt nedaudz tuvāk nekā ļauts,
Satvert rudeni aiz dzīslām,
Saprast, kas to šurpu sauc.

Vai tie ir koki, kas bez mitas
Man pie kājām nomet lapas,
Izkrāsotas vara toņos,
Vēja dzītas, zemē vijas?

Bet varbūt tās ir salnu segas?
Tās no rītiem nokrīt še,
Eņģeļiem sauli apraudot,
Kas vēsā mētelī tinas.

Vai tomēr balti garaiņi,
Dvašas iznesti caur plaušām,
Kas ar gaisu rokās dodas
Un zūdošu miglas mākoni pūš?

Caur vasaras atbalsi seklo
Ar ābolu sārtumu atnāk
Rudens, kas bez mitas
Salnu segās garaiņus pūš...

Ilgu elpa

Elpa ceļā ievij slāpes,
Pēc tā, kas tuvs, cērt sāpes,
Un neredz dvašas takai galu,
Kā miglā tītu debessmalu.

Šī dvesma sloga mani telpā,
Sātinātu ilgu elpā.
Solos nevilkt plaušās aso gaisu,
Lai kaut nedaudz tas no manis gaistu...

Mani iepriekšējie 11 rudeņi

Jau divpadsmitais rudens klāt,
Bet par tiem vienpadsmit man nepārstāt,
Domāt, atcerēties, stāstīt,
Par to, kā bija draugam klāstīt.
Visgrūtāk atcerēties pirmo,
Par daudz'i gadu starpā virmo.
Arī otro, trešo neatminos vairs,
Vai tiešām tos no prāta dzēsis laiks?
Es domāju par ceturto,
Kā sākumskolā pēdējo.
Ar bailēm, vīzijām par rītu,
Par piekto, noslēpumiem tītu.
Sestais, septītais kā vesels viens,
Nenožuvis mātes piens.
Tur beidzās bērnība jo saldā,
Un sākās jaunība vēl maldā.
Ar astoto man saistās prieks,
Vēl gads, un skola - tīrais nieks.
Visskumjākais - devītais man rudens,
Aizplūda kā strauta ūdens.
Desmitais kā svaiga dvesma,
Jauna, nezināma vēsma.
Nedaudz gurdens vienpadsmitais bija,
Tad jau zināmais lietus atkal lija.
Rudens it kā katru gadu tāds,
Drūms bet krāsains - apzināts.
Lapu pēc lapas, mēs rudeņus vadām,
No krāsām atmiņu tīmekļus adām...