Mani iepriekšējie 11 rudeņi

Jau divpadsmitais rudens klāt,
Bet par tiem vienpadsmit man nepārstāt,
Domāt, atcerēties, stāstīt,
Par to, kā bija draugam klāstīt.
Visgrūtāk atcerēties pirmo,
Par daudz'i gadu starpā virmo.
Arī otro, trešo neatminos vairs,
Vai tiešām tos no prāta dzēsis laiks?
Es domāju par ceturto,
Kā sākumskolā pēdējo.
Ar bailēm, vīzijām par rītu,
Par piekto, noslēpumiem tītu.
Sestais, septītais kā vesels viens,
Nenožuvis mātes piens.
Tur beidzās bērnība jo saldā,
Un sākās jaunība vēl maldā.
Ar astoto man saistās prieks,
Vēl gads, un skola - tīrais nieks.
Visskumjākais - devītais man rudens,
Aizplūda kā strauta ūdens.
Desmitais kā svaiga dvesma,
Jauna, nezināma vēsma.
Nedaudz gurdens vienpadsmitais bija,
Tad jau zināmais lietus atkal lija.
Rudens it kā katru gadu tāds,
Drūms bet krāsains - apzināts.
Lapu pēc lapas, mēs rudeņus vadām,
No krāsām atmiņu tīmekļus adām...