Vaniļas sniegs

Ar Tevi ik diena kā sapnis man liekas,
Stāvu laimīga kupenā, kas līdz ceļiem man sniedzas.
Kājas man nesalst, tās Tava mīla silda,
Brīnumainas sajūtas manu sirdi pilda.

Viss apkārt tik skaists, bet tomēr tik lieks,
Un plaukstās man laižas vaniļas sniegs.
Pēc laika mīlas kupenā kļūst auksts,
Atnāca liktens ne gaidīts, ne saukts.

Ar izkapti salto tas kupenu šķēla,
Kā visasākais ērkšķis man sirdī tas dzēla.
Zuda cerības sapņi, neglīts viss tapa,
Ar ko lai tagad šo pušumu lāpa?

Jau tumsa kā māsa, un aukstums ir draugs,
Manā dzīvē trūkst krāsu, un neviens te nav saukts.
Būs cits, kura dēļ zudīs, kas ciests,
Un manā ziemā atkal kritīs vaniļas sniegs.