Atmiņās

Mazās taciņas tik zināmas šķiet.
Tu tajās atgriezies, kad nav vairs, kur iet.
Šis parks pilns krāsainiem kokiem,
Tu esi pazīstams ar katriem to lokiem.

Ejot, Tev rokās dažādas lapas krīt.
Viltība. Te nav lapu ar to, ko darīsi rīt.
Lapās skatāmi visādi brīži,
Laimīgi, skumji, pavisam netīši.

To redzējums Tevī sajūtas rada.
Acumirklī vari kļūt bēdīgs vai priecīgs bez gala.
Arvien Tu kokus redzi, pa taciņām klīstot,
Tie augs te mūžam, ne lapai nenovīstot.

Ies laiks, un kokiem augs zari jauni.
Dodoties prom, saproti, ka tomēr nav bijis tik ļauni.
Būdams tur, ne ar vienu Tu vārdu nepārmiji.
Vai maz saprati, kur tikko biji?