Vakars

Maiga krēsla apkampj logus,
Ēnas skūpsts uz stikla rūtīm.
Tām cauri vairs neredzu kokus,
Balstot galvu pret Tavām krūtīm.

Siltuma pilnas spēcīgās rokas,
Plaukstās tverts skurbuma mirklis.
Sajustas sekunžu saldenās mokas,
Kas man kā vēl nezināms šķirklis.

Brīdi pie brīža, gluži kā pērles,
Viju es smalkā kaklarotā.
Lai nepzūd tie kā tālumā dzērves,
Manas samaņas kumodē apgarotā.

Telpa pazūd mums apkārt jel tikai mēs divi,
Kā pretēji atomi savijušies.
Ar rīta gaismu kļūsim mēs citi,
Viens no otra neveikli sabijušies.