Gaiša, bet sērīga sveces liesma deg uz mana rakstāmgalda. Tā nav vienīgā svece, kas šovakar lej savas sveķainās asaras par nupat notikušo traģēdiju...
Ikkatrs mēs dodamies savās ikdienas gaitās, nemaz nenojaušot, ka jebkurā brīdī mūsu dzīvība var izdzist, gluži kā deglis petrolejas lampā. Mēs par to neaizdomājamies un raudam, kad nu jau ir par vēlu. Viss, kas kādam nepateikts, paliek pie mums, un šie vārdi tā arī paliks mūsos, savu adresātu nesasnieguši.
Virs Latvijas biezē migla. Tajā simtiem latvju ļaužu asaru tvaiko, kas kondensējas par lietus lāsēm, un debesis mūsu asaras raud atpakaļ pie mums lejā. Skan baznīcu zvani, valsts pagrimusi sēru klusumā, kas man šķiet neaprakstāmi skaļš. Šajā bezskaņas gaisā dzirdu savu sirdi pukstam, un man no visas sirds ir sāpīgi par to, ka kāds šo skaņu vairs nekad nedzirdēs.
Visgrūtāk ir dzirdēt aizvien pienākošās ziņas par upuru skaitu. Televizors ir ieslēgts, bet es to neskatos. Jo ir pārāk sāpīgi ik pēc laika ieraudzīt arvien lielāku bojā gājušo skaitu. Tā ir tā reize, kad nav vēlmes priecāties par lietām, kurām it kā vajadzētu iepriecināt, tas piektdienas vakars, kad zūd vēlēšanās kaut kur doties un līksmot. Nav pamata līksmei un priekam, Latvija ir liela ģimene, kas zaudējusi savus piederīgos - brāļus un māsas.
Internets un visi plašsaziņu līdzekļi ir pārpildīti ar visdažādākajām ziņām par notikušo. Ir grūti ilgstoši uzturēties sociālajos tīklos, kur ik minūti kāds publicē savus komentārus un bildes par nelaimi. Šis ir emocionāls slogs. Pat skābeklis, ko elpoju liekas smacējošs un smagnējs, kas nes sevī rūgtumu. Ikreiz, kad notiek kaut kas tamlīdzīgs, mani tas īpaši neuztrauc, bet šis gadījums priekš manis ir īpašs. Es nezinu, kādēļ pārdzīvoju par man svešu cilvēku likteņiem, bojā gājušo starpā nav man piederīgo vai paziņu, taču tajā visā ir kas tāds, kas tomēr tur manu dvēseli skumjās.
Notiek ekspertīzes un tiek meklēti minējumi negadījuma cēlonim. Bet kāpēc par to sāk domāt tikai tad, kad ļaunākais jau ir noticis? Vai tiešām cilvēkiem, uzsākot kaut kādus projektus, nerūp tas, kas var notikt ar viņu līdzcilvēkiem? Tur varēja atrasties jebkurš. Un tu sajūties patiesi laimīgs, kad, zvanot uz Rīgas radinieku telefoniem, klausulē sadzirdi atbildi.
Tas ir neizsakāms trieciens mums visiem, kas liek aizdomāties par to, cik mūsu dzīvības ir trauslas. Neviens nav pasargāts. Liktenis? Nevar zināt, jo nav redzamu pierādījumu tādas parādības eksistencei. Taču, lai vai kā, nav garantijas, ka ar mums nenotiks tā, kā notika ar šīs Maximas apmeklētājiem. Tāpēc mīlēsim savus mīļos, teiksim tiem, visu, ko vēlamies pateikt tikmēr, kamēr tie ir mums līdzās, jo, kas zina, varbūt kādu dienu būs jau par vēlu...
Izsaku visdziļāko līdzjūtību visiem cietušajiem, to piederīgajiem, draugiem, kaimiņiem, vai vienkārši paziņām un visai Latvijas tautai šajā smagajā brīdī.
Ikkatrs mēs dodamies savās ikdienas gaitās, nemaz nenojaušot, ka jebkurā brīdī mūsu dzīvība var izdzist, gluži kā deglis petrolejas lampā. Mēs par to neaizdomājamies un raudam, kad nu jau ir par vēlu. Viss, kas kādam nepateikts, paliek pie mums, un šie vārdi tā arī paliks mūsos, savu adresātu nesasnieguši.
Virs Latvijas biezē migla. Tajā simtiem latvju ļaužu asaru tvaiko, kas kondensējas par lietus lāsēm, un debesis mūsu asaras raud atpakaļ pie mums lejā. Skan baznīcu zvani, valsts pagrimusi sēru klusumā, kas man šķiet neaprakstāmi skaļš. Šajā bezskaņas gaisā dzirdu savu sirdi pukstam, un man no visas sirds ir sāpīgi par to, ka kāds šo skaņu vairs nekad nedzirdēs.
Visgrūtāk ir dzirdēt aizvien pienākošās ziņas par upuru skaitu. Televizors ir ieslēgts, bet es to neskatos. Jo ir pārāk sāpīgi ik pēc laika ieraudzīt arvien lielāku bojā gājušo skaitu. Tā ir tā reize, kad nav vēlmes priecāties par lietām, kurām it kā vajadzētu iepriecināt, tas piektdienas vakars, kad zūd vēlēšanās kaut kur doties un līksmot. Nav pamata līksmei un priekam, Latvija ir liela ģimene, kas zaudējusi savus piederīgos - brāļus un māsas.
Internets un visi plašsaziņu līdzekļi ir pārpildīti ar visdažādākajām ziņām par notikušo. Ir grūti ilgstoši uzturēties sociālajos tīklos, kur ik minūti kāds publicē savus komentārus un bildes par nelaimi. Šis ir emocionāls slogs. Pat skābeklis, ko elpoju liekas smacējošs un smagnējs, kas nes sevī rūgtumu. Ikreiz, kad notiek kaut kas tamlīdzīgs, mani tas īpaši neuztrauc, bet šis gadījums priekš manis ir īpašs. Es nezinu, kādēļ pārdzīvoju par man svešu cilvēku likteņiem, bojā gājušo starpā nav man piederīgo vai paziņu, taču tajā visā ir kas tāds, kas tomēr tur manu dvēseli skumjās.
Notiek ekspertīzes un tiek meklēti minējumi negadījuma cēlonim. Bet kāpēc par to sāk domāt tikai tad, kad ļaunākais jau ir noticis? Vai tiešām cilvēkiem, uzsākot kaut kādus projektus, nerūp tas, kas var notikt ar viņu līdzcilvēkiem? Tur varēja atrasties jebkurš. Un tu sajūties patiesi laimīgs, kad, zvanot uz Rīgas radinieku telefoniem, klausulē sadzirdi atbildi.
Tas ir neizsakāms trieciens mums visiem, kas liek aizdomāties par to, cik mūsu dzīvības ir trauslas. Neviens nav pasargāts. Liktenis? Nevar zināt, jo nav redzamu pierādījumu tādas parādības eksistencei. Taču, lai vai kā, nav garantijas, ka ar mums nenotiks tā, kā notika ar šīs Maximas apmeklētājiem. Tāpēc mīlēsim savus mīļos, teiksim tiem, visu, ko vēlamies pateikt tikmēr, kamēr tie ir mums līdzās, jo, kas zina, varbūt kādu dienu būs jau par vēlu...
Izsaku visdziļāko līdzjūtību visiem cietušajiem, to piederīgajiem, draugiem, kaimiņiem, vai vienkārši paziņām un visai Latvijas tautai šajā smagajā brīdī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru